Ziniet, kā tas ir — vakarā atnāc mājās pēc desmit stundu maiņas, un prāts vēl skrien pa noliktavas ejām? Es strādāju par loģisti, manā darbā visam jābūt precīzam aprēķinam. Piegādes termiņi, atļaujas, pavadzīmes. Katra kļūda maksā naudu un nervus. Pēc šādām dienām vienīgais sapnis ir izslēgt smadzenes, bet mēs taču zinām — ja cilvēks ir pārguris, tā vietā, lai aizmigtu, viņš klīst pa savu dzīvokli un meklē, pie kā pieķerties. Tā arī es meklēju.
Vienā oktobra vakarā biju tik ļoti izsalkusi pēc kaut kā vizuāli patīkama un stulba, ka iesēdos uz dīvāna un pat neatceros, kā nonācu līdz savam telefonam. Manā jaunumos parādījās veca kursabiedrene, kura pirms pāris mēnešiem izskatījās savāktāka, laimīgāka, it kā viņa būtu no pleciem novelkusi neredzamu smagumu. Sarakste viņu sprēgāja ar emocijzīmēm, par kurām viņa nekad agrāk nebija lietojusi. Es paliku vienu vakaru velti plūkusi acis uz viņas profilu, vairāk no izbrāa nekā ziņkāres, un beigās uzrakstīju: «Vec, ar tevi viss labi? Tu izskaties kā kazino laimējusi...»
Viņa atbildēja ar smieklu kaudzi un saiti uz mazu, ārzemju spēļu platformu, kur bija reģistrējusies pusgadu. Nevis tāpēc, ka būtu pelnījusi, bet tāpēc, ka, mācoties jaunu valodu, gribēja izmēģināt kaut ko ar skaidriem likumiem. Jocīgi, vai ne? Normālie cilvēki mācās vārdus ar kartītēm, bet viņa izvēlējās tiesāt uz to, ka izpratīs loģiku. Es reizēm pat aizmirsu, ka šis ir kaut kas nopietnāks par bezmaksas aplikācijām, un tieši tādā garastāvoklī — vieglā nedēļas nogales neziņā — es arī pati nospiedu «reģistrēties».
Pirmo reizi laikam uz ārā skaitīju trīs minūtes, jo neko nesapratu no tām pogām un procentu likmēm. Viss, ko es redzēju, bija spilgtas gaismas uz mana telefona ekrāna. Es pasūtīju kafiju, atslējos uz dīvāna spilvena un nolēmu: man ir atļauts viens vakars stulbuma, kamēr es viņu nenosaukšu par stulbumu. Un tad es pamanīju to skaistumu — kā visi faktūras un simboli uz ekrāna veido tik maigus, tik plūstošus rakstus, ka es pirmo reizi nožēloju, ka mans darbs iet ar cipariem, nevis krāsām. Šīs krāsainās līnijas uz tumšā fona man atgādināja, ka pasaulē vispār eksistē lietas, ko nevar izmērīt ar lineālu. Tā sākās mans vienas nedēļas romāns ar kaut ko, kas nekad nesmēķēja un neprasīja personīgo dzīvi.
Es nespēlēju ar lielām likmēm. Man nebija mērķa «uzvarēt visus», jo neviens no maniem kolēģiem nezināja, ka man vispār ir šāda izpausme. Man vienkārši kļuva aizraujoši izvēlēties, kurā pusē likt savus desmit eiro, kas man iknedēļas atskaitei tik un tā bija palikuši no kategorijas «regulārais garlaicības budžets». Varbūt tas izklausās dīvaini, bet es necentos iegūt naudu šai mēnesī, es centos atrast to sajūtu, kuru pazinu no bērnības — kad tu uz papīra zīmē labirintu, nezini galu, bet katrs aplis tev patīk.
Vakars ātri pārvērtās par mazām rutīnām, no kurām smejos pati savā galvā. Darba sākumā es ieliku sev atgādinājumu, ka drīkstu palikt uz kādu spēli tikai pēc piektās dienas, un paliku uzticīga šim notikumam. Un zini, ko — es sāku pamosties rītos, spēlējot savās smadzenēs neredzamu spēli, kurā es nevis cīnījos «pret cilvēkiem» vai «pret banku», bet gan vienkārši minēju, kā šodien mainīsies apkārtējā pasaule. Mēģināju uzminēt, vai tramvajs pienāks pa 4 vai 6 minūtēm, un priecājos, ja uzminēju. Nav brīnums, ka pēc kāda laika manas draudzenes no darba teica: «Tu pēdējās divās nedēļās izskaties tā, it kā būtu atradusi mīļāko vai mainījusi frizieri.»
Tad notika tas, ko nevar prognozēt. Sestdienas pēcpusdienā bērnistabā, kamēr mana meita pie mājas galda zīmēja pilsētu un es vārīju boršču, es iestatīju uz 10 minūtes režīmu, kur man pietuvinājās bonusa spēle. Viss ritēja gluži kā parasti, bet ekrānā negaidīti no mana minimālā likmju līmeņa sāka veidoties vienādi, sarkani un zili simboli, kas slīgst pa diagonāli. Grafikais efekts bija tik spēcīgs, ka es pat noliku karoti nost un apsēdos taisni — pa ekrāna stūriem vijās spožas un nedaudz vilnainas joslas, un es nodomāju: «Ja
Vienā oktobra vakarā biju tik ļoti izsalkusi pēc kaut kā vizuāli patīkama un stulba, ka iesēdos uz dīvāna un pat neatceros, kā nonācu līdz savam telefonam. Manā jaunumos parādījās veca kursabiedrene, kura pirms pāris mēnešiem izskatījās savāktāka, laimīgāka, it kā viņa būtu no pleciem novelkusi neredzamu smagumu. Sarakste viņu sprēgāja ar emocijzīmēm, par kurām viņa nekad agrāk nebija lietojusi. Es paliku vienu vakaru velti plūkusi acis uz viņas profilu, vairāk no izbrāa nekā ziņkāres, un beigās uzrakstīju: «Vec, ar tevi viss labi? Tu izskaties kā kazino laimējusi...»
Viņa atbildēja ar smieklu kaudzi un saiti uz mazu, ārzemju spēļu platformu, kur bija reģistrējusies pusgadu. Nevis tāpēc, ka būtu pelnījusi, bet tāpēc, ka, mācoties jaunu valodu, gribēja izmēģināt kaut ko ar skaidriem likumiem. Jocīgi, vai ne? Normālie cilvēki mācās vārdus ar kartītēm, bet viņa izvēlējās tiesāt uz to, ka izpratīs loģiku. Es reizēm pat aizmirsu, ka šis ir kaut kas nopietnāks par bezmaksas aplikācijām, un tieši tādā garastāvoklī — vieglā nedēļas nogales neziņā — es arī pati nospiedu «reģistrēties».
Pirmo reizi laikam uz ārā skaitīju trīs minūtes, jo neko nesapratu no tām pogām un procentu likmēm. Viss, ko es redzēju, bija spilgtas gaismas uz mana telefona ekrāna. Es pasūtīju kafiju, atslējos uz dīvāna spilvena un nolēmu: man ir atļauts viens vakars stulbuma, kamēr es viņu nenosaukšu par stulbumu. Un tad es pamanīju to skaistumu — kā visi faktūras un simboli uz ekrāna veido tik maigus, tik plūstošus rakstus, ka es pirmo reizi nožēloju, ka mans darbs iet ar cipariem, nevis krāsām. Šīs krāsainās līnijas uz tumšā fona man atgādināja, ka pasaulē vispār eksistē lietas, ko nevar izmērīt ar lineālu. Tā sākās mans vienas nedēļas romāns ar kaut ko, kas nekad nesmēķēja un neprasīja personīgo dzīvi.
Es nespēlēju ar lielām likmēm. Man nebija mērķa «uzvarēt visus», jo neviens no maniem kolēģiem nezināja, ka man vispār ir šāda izpausme. Man vienkārši kļuva aizraujoši izvēlēties, kurā pusē likt savus desmit eiro, kas man iknedēļas atskaitei tik un tā bija palikuši no kategorijas «regulārais garlaicības budžets». Varbūt tas izklausās dīvaini, bet es necentos iegūt naudu šai mēnesī, es centos atrast to sajūtu, kuru pazinu no bērnības — kad tu uz papīra zīmē labirintu, nezini galu, bet katrs aplis tev patīk.
Vakars ātri pārvērtās par mazām rutīnām, no kurām smejos pati savā galvā. Darba sākumā es ieliku sev atgādinājumu, ka drīkstu palikt uz kādu spēli tikai pēc piektās dienas, un paliku uzticīga šim notikumam. Un zini, ko — es sāku pamosties rītos, spēlējot savās smadzenēs neredzamu spēli, kurā es nevis cīnījos «pret cilvēkiem» vai «pret banku», bet gan vienkārši minēju, kā šodien mainīsies apkārtējā pasaule. Mēģināju uzminēt, vai tramvajs pienāks pa 4 vai 6 minūtēm, un priecājos, ja uzminēju. Nav brīnums, ka pēc kāda laika manas draudzenes no darba teica: «Tu pēdējās divās nedēļās izskaties tā, it kā būtu atradusi mīļāko vai mainījusi frizieri.»
Tad notika tas, ko nevar prognozēt. Sestdienas pēcpusdienā bērnistabā, kamēr mana meita pie mājas galda zīmēja pilsētu un es vārīju boršču, es iestatīju uz 10 minūtes režīmu, kur man pietuvinājās bonusa spēle. Viss ritēja gluži kā parasti, bet ekrānā negaidīti no mana minimālā likmju līmeņa sāka veidoties vienādi, sarkani un zili simboli, kas slīgst pa diagonāli. Grafikais efekts bija tik spēcīgs, ka es pat noliku karoti nost un apsēdos taisni — pa ekrāna stūriem vijās spožas un nedaudz vilnainas joslas, un es nodomāju: «Ja
0
